Šodien visu dienu līst. Lai gan bija jānoiet nedaudz vairāk par 20 km, laiks velkas un kilometri tāpat. Man garām visu dienu iet lietusmēteļos ietinušies ļaudis, izmetot ierasto “Hola” vai “Buen camino” bez īpaša entuziasma. Vienīgi daži pazīstamie, pēc nevērīgā sveiciena atpazīdami mani, pasveicina vēlreiz jau ar smaidu sejā un mazliet aprunājas.

Man garām iet kārtējais “lietusmētelis”, bet, kad ieskatāmies viens otram sejā, abi atplaukstam smaidā. Mans austrāļu draugs Endrjū. Viņš pat no pārsteiguma apstājas. Visu dienu esot gājis garām “plastic peregrinos” un es esot pirmā, ko viņš pazīstot. Es arī nebiju cerējusi viņu sastapt, jo dzirdēju no citiem ļaudīm, ka viņš ir krietni aiz muguras. Izrādās, vakar Endrjū pieveicis 37 km, tādējādi panākot pārējos. Es mazliet pielieku soli, Endrjū savu palēnina un kādu gabalu soļojam kopā, un par spīti lietum un garāmbraucošajām mašīnām, pļāpājam par dzīvi.

Atkal jau laba kompānija palīdz pievarēt garlaicīgu ceļa posmu un esam klāt Arca. Es eju uz alberģi, ko mums vakar norezervēja Tims, Endrjū vēl ar dažiem pazīstamajiem dodas naktsmītnes meklējumos. Teju visi citi vakardienas vakariņu biedri jau ir priekšā, tikai Anna ar Šonu vēl ir ceļā. Visa alberģe pārvērtusies par vienu lielu drēbju žāvētavu. Es pievienoju savus slapjos drēbju gabalus (faktiski visu, kas mugurā), pārģērbjos sausā ietērpā un dodos rakstīt. Jā, Anna ar Šonu ierodas tikai septiņos vakarā, jo Šonam arī ar kāju kaut kāda bēda. Cerams, viņš rīt aizklibos līdz Santjago. Man arī viena pakaļkāja mazliet niķojas, bet, kad par šo nedomāju, tad aizmirstas, ka šī tāda īpaša.

Kamēr es foajē klabinu tekstus, apsveicināties ar visiem ienāk Holgers. Viņš man arī pastāsta, ka šovakar pusastoņos būšot mise. Esmu uz vienu bijusi sākumā, uz vienu pa vidu, nu labi – aiziešu uz vēl vienu – par godu ceļa noslēgumam. No ceremonijas, kā parasti, neko daudz nesaprotu – baznīcas padarīšanas nav mana stiprā puse, plus jāņem vērā, ka viss notiek spāniski. No visa pasākuma man visvairāk patīk divi momenti – brīdis, kad jāsarokojas ar blakusesošajiem, un skats, kā mācītājs pēc vīna izdzeršanas izslauka biķeri. Ja mācītājs ir pilnīgs atturībnieks, nez kā tiek risināts jautājums?

Mises beigās pie altāra tiek aicināti visi svētceļnieki, lai saņemtu svētību. Tā kā esam diezgan maz, mācītājs katram apvaicājas – no kurienes esi? Visiem viņš māj ar galvu, bet, kas es pasaku Lettonia, viņš pārprasa vēlreiz un tad uzdod vienu no jautājumiem, kuru es ceļojot esmu dzirdējusi visbiežāk:
- “Kādā valodā jūs Latvijā runājat?”
- “Latviski”, korī atbild divas man blakus stāvošās spānietes, man pat nav mute jādzesē.

Mācītājs vainīgi paskatās un kompensācijai uzgāž man dubultu svētā ūdens devu. Tā kā esmu jau slapja no lietus, tad tas neko daudz nemaina.

Pēc pasākuma aizeju arī uz otru vācieša rekomendēto vietu – astoņkājotavu – vietu, kas specializējas uz astoņkāju pagatavošanu. Budžetam jau vairākas dienas “braucu pāri”, bet tā kā kopējā bilance ir pozitīva, viss ir ok. Un, kaut kā gribas sevi pēdējā laikā palutināt. Vispār ir tā, ka, lai arī ķermenis ir pielāgojies notiekošajam, pārņem tāds vispārējs, akumulējies nogurums. Pat brašie puiši, pēc ierašanās alberģē, ir pasākuši gulēt diendusu un sūdzas par hronisku sagurumu. Dodos gulēt es arī. Rīt – grand finale!

10 – nakšņošana
25,80 – proviants (4,80 brokastis + 4,20 pusdienas + 5,80 pārtika veikalā + 11 vakariņas)
Kopā: 35,80
Bilance: + 23,50

Esmu sagatavojusies, ka šodien ceļš būs vēl pilnāks kā vakar, tāpēc izbaudu rīta stundas. Pirmie “plastic peregrinos” (citējot Šonu) parādās tikai pēc 9 rītā, kad esmu piestājusi uz pirmo kafiju. Tik agri nolemju pauzēt, jo ieraugu pie viena no galdiņiem sievieti no Austrālijas, ko neesmu sastapusi nedēļas trīs. Pie blakus galdiņa otro reizi ceļā izdzirdu krievu valodu – tur piesēduši trīs piligrimi no Sanktpēterburgas.

Iestiprinājusies un papļāpājusi, dodos tālāk. Eju un domāju – kam paredzētas jocīga izskata mazas būdiņas. Man tās atgādina Indonēzijā, Toradžjas kalnos redzētās konstrukcijas, kur viņi liek mirušos. Bet diez vai spāņi darītu tāpat. Holgers vakar izteica versiju, ka tās ir baložu būdas. Bet – vai tiešām katra otrā māja šajā apkaimē aizrautos ar baložu turēšanu. Nolemju šo jautājumu uzdot citai svētceļniecei un viņa man vēsta patiesību, kas nav tik oriģināla – mājiņas domātas pārtikas uzglabāšanai un to īpatnējā konstrukcija paredz izvairīšanos no pelēm un citiem grauzējiem.

Esmu tikusi līdz pusceļam, kad kādā ielejā ieraugu stāvam puisi ar velosipēdu un videokameru. Sākumā domāju, ka viņš uzlicis uz statīva kameru, lai sevi nofotografētu. Tad piefiksēju, ka ap viņu ir daudz lielāka “saimniecība” un viņš šeit gribētājiem iespiež “pasē” savu zīmodziņu. Man paiet krietns brīdis pļāpājot ar jaunieti, kamēr pamanu, ka viņam vienas kājas vietā ir protēze. Viņš smejas un rāda zīmodziņā – tur esot redzama arī viņa protēze. Puisis Jonats no Rumānijas ir veiksmīgi startējis kā atlēts paralimpiskajās spēlēs, bet tagad braukā pa Camino ar velosipēdu, cilvēki ziedo viņa projekta atbalstam šeit, Camino vai mājas lapā (http://www.ionutpreda.com/). Viņš, pajautājis no kurienes esmu, šķirsta savu biezo ziedotāju kladi un grib man parādīt kādu ierakstu no pagājušā gada, kur esot ziedojis kāds no Latvijas. Šķirsta viņš ilgi un es jau gatavojos vērt vaļā muti un teikt, ka būs jau labi, lai viņš nemeklē, kad ieraugu no kalna nākam trīs cilvēkus. Eds, Sems un… Sesilja! Seko priecīgais apkampšanās rituāls, drīz garām iet arī austrāļu kungi – iemūžinu visus kopā ar sportistu. Tikmēr Jonats ir atradis meklēto ierakstu un paziņo, ka tas tomēr esot no Igaunijas. Tā kā esmu valsts ziņā “rets eksemplārs”, Jonats mani aicina pie kameras ierunāt īsu tekstiņu savā valodā, ko es, protams, ar prieku izdaru.

Atvadījušies no censoņa, turpinu ceļu, čalojot ar brāļiem un Sesilju. “Plastic peregrinos” ir šos nokaitinājuši vairāk kā mani. Sesiljai nācies vakar izvairīties no liela spāņu pusaudžu bara, kas uz pilnu klapi klausījušies spāņu un amerikāņu popsu un dēļ Sesiljas aziātiskajiem vaibstiem visu laiku viņai jautājuši, vai viņa runājot angliski. Brāļi stāsta, ka pirms pāris naktīm, alberģē ieradusies cilvēku grupa ar riteņkoferiem. Tā kā viņi neesot bijuši noguruši, tad turpinājuši skaļi uzvesties arī pēc 10, kas ir tradicionālais svētceļnieku gulētiešanas laiks, savukārt, kad izdzirdējuši kādu iekrācamies, esot sākuši īdēt. “Zini, es viņiem gribēju mest ar zābaku, bet tas bija pārāk tālu”, stāsta Eds. Viņš arī neesot varējis noturēt muti un vienam spraigi soļojošam vīram pilnīgi bez somas, saucis no mugurpuses “Eu, eu, tu esi pazaudējis mugursomu”.

Tā pļāpājot, galamērķis ir klāt nemanot. Es palieku pilsētā Ribadiso, jo esmu šeit (drošs paliek nedrošs) rezervējusi naktsmītni, pārējie aizsoļo mazliet tālāk.

Šeit jau priekšā ir Anna, Mārtins, Hetera un citi. Jauniešu kompānija piedāvā man pievienoties vakariņām. Sametamies produktiem, Džeimss ar Marku aizbrauc uz tuvējo pilsētu, nopērk nepieciešamo un pagatavo visiem vakariņas. Tikmēr Tims rezervē visiem palikšanu nākamajā miestā. Ir patīkami pārmaiņas pēc neko nedarīt un ļaut citiem parūpēties par visu.

Pirms vakariņām pie glīti servēta galda, Tims tiek aicināts teikt uzrunu. Viņš runā par Ceļu, tulznām, kopā pavadīto laiku un draudzību. Viens no kompānijas saņem ziņu no paziņas, kas nesen sācis iet Ceļu, ka viņš nav varējis dabūt vietu alberģē jau kaut kur Ceļa sākumā. Nākamais tosts tiek uzsaukts pa jokam nosodot visus, kas sākuši iet vēlāk kā mēs. Rītdienas naktsmītnē nebūs virtuves, tāpēc šīs ir pēdējās, kopīgās pašu gatavotās vakariņas Ceļā.

10 – nakšņošana
11,30 – proviants (4,30 brokastis + 2 augļi + 5 vakariņas)
Kopā: 21,30
Bilance: + 39,30

Esmu jau gandrīz gatava ceļam, kad no gultas izkāpj arī mana apakšstāva kaimiņiene. Dāņu kundze pieceļas, bet, kad mēģina paspert soli, iebļaujas un līgodamās atkal pieķeras gultai. “Tagad pasakiet kaut ko dāniski – nepieklājīgu un skaļi! Mēs tāpat nesapratīsim”, cenšos kundzi kaut kā uzmundrināt, tad palīdzu viņai tikt līdz vannasistabai. Šodien viņa brauks ar taksi pie ārsta, baidos, ka arī viņai, tāpat kā Hilarijai, soļošana būs jāpārtrauc.

Agri no rīta ceļš ir mierīgs un var paieties bez pūļa. Izbaudu mierīgo rītu, domāju par Hilariju un drīz esmu netālu no pilsētas, kur lielākoties ļaudis palika iepriekšējo nakti. Pāreju pāri tiltam un man šķiet, ka dzeltenās bultas ved augšup pa trepēm. Uzrāpjos augšā un pēkšņi bultas ir pazudušas – nav ne uz vienu pusi. Pēkšņi bultu vietā tālumā ieraugu mājošu Šonu – tas ir vēl labāk kā bultas. Mirkli aprunājamies un tad viņš saka – ejam, es tikai ieskriešu pateikt attā Hilarijai. Kā, Hilarija vēl ir tepat? Nuja, tepat, blakus kafejnīcā.

Atvados no Šona un apsēžos iedzert kafiju ar Hilariju. Tā kā visu rītu esmu domājusi par Hilariju, tad man viņai ir sakrājies sakāmais. Es runāju, Hilarija te raud, te smejas. Tāds ir Ceļš. Apkampjamies un es dodos pieveikt šodienas 30 km, Hilarija – uz taksi līdz nākamai pilsētai. No tās viņa brauks ar autobusu uz Santjago un ceram tur atkal redzēties piektdien. Izmantojot situāciju, pārlieku Hilarijas somā dažas mazas, bet pasmagas lietas, ko es nelietoju – mana soma uzreiz šķiet būtiski vieglāka.

Izejot uz ielas redzu, ka man jādodas atkal uz leju, no kurienes esmu nākusi, ceļš iet tur. Bet, nu skaidra lieta, ka man vajadzēja uzkāpt augšā, lai satiktu Hilariju. Tagad ceļš atkal atgādina ātrgaitas šoseju – cilvēku ka biezs. Eju un skaitu kilometrus, gribu ātrāk tikt līdz šodienas galamērķim.

Jau noietas divas trešdaļas, kad ieraugu krodziņā Šonu, vācieti Melāniju un dienvidkorejieti Jasmīnu. Lai arī neesmu jūs iepazīstinājusi ar šīm meitenēm agrāk, eju ar viņām jau krietnu laiku. Pievienojos uz gardu milzu maizi ar kazas sieru un pēc pusdienām turpinām ceļu kopā. Sākumā pļāpājam par to un šo, bet uz beigām visi esam saguruši un vajadzīgs nopietnāks uzmundrinājums. Pēc Šona ierosinājuma visi pa kārtai nodziedam savas valsts himnas. Sāk dienvidkorejiete, es turpinu, tad Šons norūc Apvienotās karalistes himnu, un Melānija pieliek punktu ar Vācijas slavināšanu. Pēc tam nemanot pārejam pie dziesmām, kas dziedamas pie alus kausa. Jasmīna nodzied vienu Dienvidkorejas galda dziesmu, bet tālāk par Vācijas dziesmām netiekam – tās ir daudz. Tā, vēl dungodami “umpapa umpapa”, iesoļojam pirmajā galamērķa pilsētas alberģē, kur mums par prieku ir pieejamas brīvas gultasvietas.

Iekārtojamies, izveicam vakara higiēnas procedūras un aizejam vakariņās uz mazu restorāniņu, lai nogaršotu Galīcijas nacionālās virtuves gardumus – Caldo Galego jeb kāpostu zupu un Polpo – speciāli pagatavotu astoņkāji (ceru, ka nejaucu ar kādu citu jūras mošķi). Pie vakariņam sarunas atgādina skolas salidojumu – atceries Stefanu, neesmu viņu sen redzējis, nez kā viņam iet. Zini, man zvanīja Filips, viņš tagad dara to un to. Un, tajā pilsētā, kad es pīpēju cigāru, tur gan bija traks alberģes saimnieks. Un tādā garā. Tik daudz kopīgu atmiņu un piedzīvojumu. Lai gan ceļš vēl nemaz nav galā, mēs jau skumstam. Fotografējam viens otru un fotografējamies visi kopā. Kā paši smejamies, lēnām kļūstam sentimentāli.

10 – nakšņošana
14,60 – proviants (1,30 kafija + 4,30 pusdienas +9 vakariņas)
Kopā: 24,60
Bilance: + 40,60

Naktsmītnes cenā iekļautas arī brokastis, tāpēc dažādās pamošanās stadijās satiekamies pie brokastu galda. Dažs ir možs no paša rīta, cits samiegtām acīm skatās tieši virsū kafijai, bet prasa, kur ir kafija. Paēdu un velku kājās zābakus, kad no loga mani uzrunā tikko pamodos Holgers. Viņš zinot lielisku vietiņu, kur šonakt jāpaliek. Es laikam sāku uzticēties šī vācieša ožai attiecībā uz naktsmītnēm. Vieta atkal ir tuvāk nekā lielā pilsēta, bet vēlams veikt rezervāciju, jo alberģe varētu diezgan ātri piepildīties.

Pierakstu no Holgera grāmatas alberģes telefonu un dodos ceļā. Pavisam drīz klāt ir pilsēta Sarria, kurā darba cilvēki un skolnieki steidz ikdienas gaitās, un atkal jūtos drusku kā citplanētietis. Pilsētā mani panāk “glābējkomanda” un kādu brīdi eju kopā ar amerikāni Patriku. Šorīt atkal viss rīts ir miglā tīts un šķiet, ka šodien tā neizklīdīs. Tomēr, pēc kāda brīža jau vietām manāmi zili debess pleķīši un vēl pēc brīža – saule atkal ir uzdevuma augstumos.

Šodien ir pirmdiena, 30. diena ceļā. Ja viss ritēs bez ekscesiem, jau piektdien iesoļosim Santjago. Sajūta ir jocīga. It kā gribas nonākt galā, it kā negribas. Tā pierasts pie Ceļa un lielās (un lieliskās) Ceļa ģimenes. Paliek skumji, kad iedomājos, ka vairumu no šiem cilvēkiem nekad vairs nesatikšu. Un tu nekad nezini, kad esi pateicis pēdējo “see you” kādam. Ja es būtu zinājusi, ka kopš rīta pie lielā krusta, kad abi ar Manuelu uzaicinājām viens otru ciemos, vairs viņu nesatikšu, būtu vismaz kārtīgi saspiedusi uz atvadām. Un Franku. Un Sesilju. Un Džūliju.

Līdz šim, tā kā Ceļš ir tik garš, vienmēr bija cerība, ka kādu sen neredzētu degunu atkal kaut kur negaidīti satikšu. Bet tagad, kad Ceļš tuvojas izskaņai, nekad nevar zināt, vai tavs kārtējais uzbļāviens kādam veikalā vai kafejnīcā, vienlaikus neizrādīsies atvadu sveiciens. Es pat nezinu kā būs ar “Hilarijas kompāniju”, jo viņi vakar aizsoļoja tālāk un jaunieši soļo ātrāk kā es. Tomēr satieku viņus jau pirmajā kafejnīcā. Tikai Hilarijas nav. Viņas kāja joprojām jūtoties čābiski un Hilarija satriekta šodien paņēmusi taksi uz nākamo naktsmītni. Sasodīts, tomēr ir tik traki. Palūdzu jauniešus viņu samīļot no manis.

Mārtins prasa, vai mūsu naktsmītnē bijusi laba gulēšana un es apstiprinu, ka lieliska. Viņš gan nevar teikt to pašu. Vakarā pastaigājušies pa pilsētu, bet tur esot bijuši tik daudz sveši cilvēki, ka gājuši laicīgi gulēt. Un nav varējuši iemigt. Šī ir tā vieta, kur Ceļš izmainās visvairāk. Tā kā oficiāli tu skaities svētceļnieks un vari saņemt apliecinājumu, ja esi nogājis kājām pēdējos 100 km, tad daudzi iet tieši tos. Autobusi un mikroautobusi izlaiž netālu no 100 km stabiņa atzīmes cilvēkus tīrās tenisa čībās ar mazām somiņām. Kad pārrunājām ar Patriku šo tēmu, viņš sacīja, ka viņa “guidebook” tieši uzsver, ka ir svarīgi nenosodīt šos cilvēkus, jo tu nekad nezini iemeslus, kāpēc viņi tā dara – vai tas ir veselības jautājums, vai laika jautājums, vai kas cits. Tomēr ir grūti nejusties savā ziņā “pārākam” vai “īstākam” svētceļniekam, tos mēs ar Patriku atzīstam abi. Un drusku ķiķinām, ka pēc pāris dienām viņiem visiem būs briesmīgas tulznas un stīvi muskuļi. Tā kā kopā ejam gar 100-to stabiņu, tad nofotografēju to ar visu Patriku – manu šībrīža ceļabiedru. Pēc tā mēs sasitam kopā elkoņus, saskatāmies un sakām: “Piece of cake!”. Kas ir nieka 100 kilometri!

Līdz lapiņu tēmu apcerēšanai netieku. Tomēr teju katru dienu pati domās kādu izvelku un piedomāju. Šodien bija interesanti. Domāju par kurlmēmiem cilvēkiem. Kaut kur ap dienas vidu ceļa malā stāv sieviete ar mapi. Kamēr garāmejot saprotu, ko viņa grib, esmu jau pagājusi garām. Grib viņa naudu, lai palīdzētu kurlmēmiem bērniem. Īsti nepārliecināja redzētā reģistrācijas lapa un, mirkli pamocījusies sirdsapziņas pārmetumos, nospriežu, ka tomēr varu atrast uzticamākus ceļus kā ziedot.

Un tagad, runājot ar Patriku par viņa ģimeni, izrādās, ka abi ar sievu uzaudzinājuši brāļa dēlu, kas ir kurlmēms. Esot fantastisks jaunietis, tikai drusku paslinks. Prasu Patrikam par kurlmēmo sievieti, kas vāca ziedojumus. Patriks viņu sastapis, bet arī nav drošs par sievietes autentiskumu. Viņš mēģinājis ar sievieti sarunāties zīmju valodā, ko pārzina, bet viņa neesot varējusi atbildēt. Bet, iespējams, vainojamas amerikāņu un spāņu zīmju valodas atšķirības. Pie kāda krodziņa šķiramies ar Patriku un, tā kā neesmu pārliecināta, vai viņu vēl redzēšu, iedodu savus kontaktus, jo viņš, iespējams, nākamgad varētu atbraukt līdz Latvijai.

Gabaliņu soļoju viena, līdz pazīstams itāļu pāris mani uzrunā: “Zane, how are You? Labi?”, saka vīrs un atvainojas, ka “labi” esot vienīgais vārds, ko viņš zinot latviski. Es saku, ka viņš droši vien ir teju vienīgais visā Camino, kas vispār zina kādu vārdu latviski.

Šodien man ir īsā diena – jau pēc 20 km gājuma nobāzējos mīlīgā alberģē, ko rekomendē Holgers. Šeit ir arī krodziņš un satieku virkni pazīstamo, tai skaitā kādu laiku neredzētos austrāļus Pīteru un Džonu. Pīters man čukst, ka Džons pārāk daudz ēdot. Parasti notiesājot savu un tad vēl pusi viņa porcijas. Džons pienāk un prasa Pīteram, vai tiešām viņš atkal taisoties ēst. Tā viņi te viens otru apceļ.

Pavadu lēnu pēcpusdienu, atpūšoties saulītē, klabinot tekstus un pļāpājot ar vāciešiem. Izstāstu viņiem par saviem piedzīvojumiem vācu alberģē, šie smejas. Šodien arī sevi lutinu ar ēdienu – atļaujos gan pusdienas, gan vakariņas. Kad ejam vakariņās, satiekam dāņu kundzi gados, kas ar mokām sper katru soli. Viņa nogājusi krietnu gabalu un tagad, kad atlicis “pārkāpt suņa astei”, kāja ir pateikusi savu “nē”. Pēkšņi man pielec, ka šī ir tā pati sieviete, kas iekārtojusies manas gultas augšējā stāvā. Piedāvāju viņai mainīties vietām, jo neiztēlojos kā kundze uzrāptos uz gultas “otro stāvu”. “Tiešām, tā varētu?”, viņa izskatās aizkustināta. “Nu jā, es vienkārši negribu lai jūs nakts vidū uzkristu man uz galvas”, atjokoju un vienojamies par maiņu.

Saņemam arī ziņas no Hilarijas. Ar viņas kāju ir slikti. Pie vainas esot “stress fracture”, no kura var tikt vaļā ar ilgstošu saudzējošu režīmu. Santjago ceļa turpināšana diemžēl neietilpst šajā kategorijā, tāpēc Hilarija tālāk neies. Sasodīts. Šis pēdējais Ceļa posms ir tik viltīgs.

10 – nakšņošana
18,30 – proviants (1,30 kafija + 8,50 pusdienas + 8,50 vakariņas)
Kopā: 28,30
Bilance: + 45,20